Katru gadu, pašā vasaras sākumā, es mēdzu sarakstīt uz lapiņas pasākumus, vietas un lietas, ko gribētu paspēt izdarīt un apmeklēt šajā laikā. Tā gan nav nekāda strikta plānošana, bet vairāk kā vēlmju saraksts, atstājot vietu arī spontānām idejām un pasākumiem. Manā gribu apskatīt sarakstā bija arī Igaunijas piekrastes apmeklējums.

Jūlija sākumā es sapratu, ka vasara patiesībā jau ir pusē (ieslēdzās panika – ārprāc, kā laiks skrien!) un vēl ir tik daudz lietu, kas bija ieplānotas, bet nav izdarītas un tik daudz vietas, ko bija plānots apskatīt, bet tas joprojām nav izdarīts. Lai vasaras vēlmju saraksts būtu ar pozitīvu zīmi, beidzot bija jāpieceļ sava pēcpuse un jāsāk kaut ko lietas labā darīt.

Ceļojuma dzinulis – Rummu karjers.

Jāatzīst, ka Igaunija mani vienmēr ir fascinējusi, īpaši jūras piekraste, tās klinšainie stāvkrasti un salas. Bet ir viens objekts Igaunijā, par kuru es jau vairākkārt dzirdēju sajūsmas pilnus stāstus, tāpēc sapratu – Rummu karjer, gaidi mani, es jau braucu! Forši ceļabiedri mašīnā un ceļojums var sākties.

No Rīgas līdz Rummu karjeram ir gandrīz 4 stundu brauciens, bet, pie stūres mainoties 2 šoferiem, turp – atpakaļ ceļš vienas dienas laikā ir gana viegli pieveicams.

Bet Rummu karjers… Teikšu pavisam atklāti – sajūsma no pirmās sekundes un sajūta, ka noteikti gribu atbraukt vēlreiz. Kurš gan būtu domājis, ka tepat netālu ir apskatāms kaut kas TĀDS! Ūdens patiešām ir gaiši zils – nav nepieciešams fotogrāfijās lietot kaut kādus speciālus filtrus.

Iesākumā bija doma doties izbraucienā ar SUPiem pa karjerā esošo ezeru, bet vējainais laiks veica savas korekcijas mūsu plānos. Tā kā lielas pieredzes SUPošanā nevienai no ceļojumu biedrēm nebija, tika izlemts neriskēt un šo atrakciju atstāt citai reizei. Vairāk par karjeru un aktivitāšu iespējām varat uzzināt šeit.

Ieejas biļete teritorijā ir 4 EUR (pieaugušajiem). Stāvvieta ir pie ieejas teritorijā, bet var braukt ar automašīnu iekšā, ko liela daļa apmeklētāju arī izmanto.

Rummu karjeru var apskatīt no augšas, tikai tad nāksies uzkāpt kalnā. Protams, es kāpšu, jo kā gan citādāk tikt pie skaistiem foto kadriem! No centrālā karjera laukuma kalnā var uzkāpt pa divām takām (varbūt ir vēl kāda, bet nemanījām), kas ir atzīmētas ar pavisam nelieliem uzrakstiem (necili stabiņi ar informatīvām zīmēm). Noteikti izmantojiet šo iespēju, jo skats ir brīnišķīgs!

Nelielai jautrībai. Mana personīgā pieredze kalnā kāpšanā bija no sērijas kā labāk nedarīt 🙂 Augšup devos pa pirmo taku, kuras norādi ieraudzījām. Pamanījām arī otru, bet kurš tad tādiem sīkumiem pievērš uzmanību, ņemot vērā to, ka pa pirmo taku augšā – lejā kāpa daudz cilvēku. Sākām kāpt, bet redzot stāvo kāpumu, manas draudzenes vienbalsīgi pateica “paldies, nē, paliksim lejā”. Bet es izdomāju kāpt tālāk, jo man taču obligāti vajadzēja fotogrāfijas no augšas! Kāpšana augšup bija diezgan viegla. Sajūsma neviltota, vairāki fotokadri un tad kāpiens lejā.

Pašai likās, ka kāpju lejā pa to pašu taku, pa kuru augšā, jo takas izskatās līdzīgas (kāds kļūdains naivums!) Tā nu sanāca, ka kāpju pa stāvāku taku. Lieki piebilst, ka to apjēdzu pusceļā, sēžot tupus uz kalna, apaviem slīdot par stāvo klinti un saprotot, ka augšā jau arī vairs nevaru kāpt.

Tikai tad pamanīju, ka uz manu performanci mierīgi noraudzījās manas ceļa biedrenes, mājot no turpat blakus esošā kalna gala, jo bija atradušās vieglāk ejamo taku augšup…

Milzīgs paldies tam igauņu vīrietim (bilžu galerijā ir acīm redzami pierādījumi), kurš, pamanījis manu izmisumu, pajautāja, vai nevajag palīdzēt, jo pretējā gadījumā man vajadzētu no kalna šļūkt lejā uz dibena kā pa slidkalniņu bērnu atrakcijās, kur mazākais ļaunums būtu netīras drēbes. Tāpēc, mīļie, vienmēr lasiet informatīvās norādes, ja vien neesat gatavi mazliet ekstrēmām sajūtām! 😀 Vai arī pajautājiet kādam zinošam, tikko no kalna nokāpušam tūristam.

Neskatoties ne uz ko, tas bija tā vērts, jo skats ir pasakains! Staigājot pa karjeru, visu laiku uzdevu savu jautājumu – tiešām esmu Igaunijā?

Klintis. Bāka. Ūdenskritums.

Pēc Rummu karjera ceļš tālāk veda uz Pakri bāku, kas celta 1889.gadā, kad vecā bāka bija nonākusi bīstami tuvu stāvkrasta malai. Šobrīd var apskatīt arī vecās bākas pamatus, kas saglabājušies apmēram 6 metru augstumā.

Bākas apskate – 5 EUR (pieaugušajiem). Jākāpj apmēram 50 metrus augšup pa metāla kāpnēm un skatam paveras burvīga ainava uz jūru un piekrasti. Mūsu ceļojošajā kompānijā gandrīz vienbalsīgs favorīts apskates vietu listē.

Ja vēl sākumā šaubījāmies kāpt vai nekāpt, tad tagad varu teikt – viennozīmīgi, tas bija tā vērts, ko vēl jo īpašāku padarīja spēcīgais vējš. Vismaz mūsu atraktīvajai kompānijai 😀

Šajā gadījumā teiciens Nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs pilnībā sevi attaisnoja. Uzvelkot gana siltu, vēja necaurlaidīgu apģērbu ar kapuci, bākas galā var uzturēties un baudīt skatu gana ilgu laiku.

Nākamais apskates objekts – Keilas ūdenskritums. Sešus metrus augsts un vairākus desmitus metru plats. Viens no lielākajiem ūdenskritumiem Igaunijā. Skaists un iespaidīgs, apskatāms no vairākiem skatu punktiem. Apkārt esošajā parkā var nesteidzīgi pastaigāties, baudot sakopto vidi.

Kas gan būtu Igaunijas piekraste bez skaistu stāvkrastu apskatīšanas? Burtiski dažu minūšu braucienā ar auto no Keilas ūdenskrituma devāmies skatīt Tirisalu stāvkrastu – 31 metrus augsto, Ziemeļigaunijas kaļķakmens krastu iespaidīgāko un labāk aplūkojamo dabas objektu.

No stāvvietas pa labi veda neliela taciņa, kur klintis var apskatīs tuvāk – no apakšas. Mēs gan diemžēl pašas klintis tuvumā nevarējām apskatīties, tik vien kā no tāluma, jo jūrā ūdens bija pārāk tuvu klintīm, lai ātri un vienkārši varētu tās apskatīt. Iespaidīgs skats jebkurā gadījumā.

Ko ņemt līdzi ēšanai, ceļojot ar auto?

Nu jā, bet kā tad ar ēšanu? Ar automašīnu draugu kompānijā Latviju apceļoju diezgan bieži. Katrā šādā mini ceļojumā skaisto vietu apmeklējums tiek apvienots ar vietējo kafejīcu vai restorānu apmeklējumu. Un kas gan ir ceļojums bez vietējo ēdienu degustēšanas… Tomēr pirms šī ceļojuma vienbalsīgi nolēmām, ka šoreiz ēdienu ņemsim līdzi un kafejnīcās neiesim, jo slavenais Covid vīruss kaut kur vēl klejo un piesardzība tomēr jāievēro.

Ceļojošā kompānija – 3 foršas beibes (gardēdes), kurām patīk gatavot ēst, tāpēc katra paņēma līdzi to, kas pašai garšo, kas savukārt izvērtās par bagātīgu pikniku. Jā, un neaizmirstiet par ūdeni, to labāk paņemt līdzi pieteikamā daudzumā – noderēs gan dzeršanai, gan roku mazgāšanai.

Galvenais nosacījums automašīnas ēdienam – tam ir jābūt gana vienkāršam, viegli saliekamam jeb kombinējam dažādos veidos, lai katrs pats var izvēlēties, ko un kā ēst.

Ņemot vērā, ka kompānijā bijām cilvēki ar dažādām ēšanas gaumēm un produktu lietošanu/ nelietošanu ikdienā, tad ceļojuma ēdienkarte bija vienkārša, bet gana daudzveidīga un dažādi kombinējama. Par līdzi ņemamo produktu daudzumiem jāsaka, ka tos gan skatieties paši, jo ēstgribas mēdz būt dažādas. Tātad šajā ceļojumā līdzi bija:

• dārzeņi (burkāni, paprika, svaigi gurķi, ķiršu tomāti);
• pesto mērce, Indijas riekstu mērce (vegāniem draudzīga) un vēl dažas citas;
• graudu maize;
• šķēlēs sagriezts siers;
• cepta vistas fileja;
• romiešu salātu lapas (var tikt izmantotas kā alternatīva, jo lapās var ielikt klasiskās sviestmaizes sastāvdaļas);
• rikotas/ķiršu kūka (bet var ņemt līdzi kēksu, mafinus utml. Iedvesmai dažas receptes no bloga krājumiem);
• uzkodām – pašu gatavots popkorns ar zaļumu sāli, augļi, ogas (šajā braucienā- ķirši, jāņogas), kā arī tortiljas čipši;
• tā kā no Rīgas izbraucām ļoti agri no rīta, tad brokastīs tika ēsts burciņās jau sagatavots čia pudiņš ar riekstiem un augļiem.

Viss iepriekš minētais (kā jau bildēs redzams) bija sapakots līdzi burciņās vai plastmasas kārbiņās, kas paredzētas ēdienam. Ļoti ērti!

Tā kā laika apstākļi mūs lutināja, tad ēdam svaigā gaisā, taisot nelielus, bet bagātīgus piknikus – pie jūras Pērnavā (starp citu, pilnīgi nejauši uzieta vieta, kur var piebraukt pie pašas jūras), Rummu karjerā un ceļojuma noslēgumā Tirisalu stāvkrasta autostāvvietā – ar lielisku skatu uz jūru.

Bet nākamreiz, kad došos uz Igauniju (Tallina – es drīz braukšu! 😀 ), tad gan gribētos nobaudīt Igaunijas virtuves un prasmīgo Igaunijas šefpavāru veikumu.

Kopsavilkums. Brauciet, jo Igaunija ir skaista!

Viena no nesenās Igaunijas valsts reklāmas atslēgas frāzēm bija iepazīsti Igauniju nesteidzoties, tad pēc šāda principa centāmies pieturēties. To gan var attiecināt uz visiem ceļojumiem, jo steidzot apskatīt arvien vairāk vietu, manuprāt, tiek zaudēts ceļojuma (kā atpūtas) šarms.

Zemāk neliels ceļojuma faktu apkopojums:

• kopumā ar auto maršrutā Rīga – apskates objekti Igaunijā – Rīga pieveikti gandrīz 700 km;
• Izbraucām no Rīgas 7os no rīta, bet atpakaļ Rīgā bijām ap 23.00, kārtīgi un bez steigas izbaudot katru apskates objektu;
• informāciju par skaistākajām apskates vietām Igaunijā meklēju https://www.visitestonia.com/lv 
• informācija par Rummu karjeru un tur esošajām aktivitātēm http://rummu.eu/en/
• galvenais neplānot apmeklēt pārāk daudz apskates objektu vienā dienā. Mums tie bija četri, kas, manuprāt, ir maksimālais skaits. Lai arī gribējās vēl ko apskatīt, pieslēdzās veselais saprāts, kas teica, ka vēl taču 4 stundas ir jāpavada atpakaļceļā;
• tā kā braucām tikai pieaugušie, tad ģimenēm ar bērniem tomēr labāk samazināt apmeklējamo objektu skaitu vai arī šo maršrutu paveikt 2 dienās, nakšņojot Igaunijā;
• līdzi paņemtais ēdiens pietika un palika pāri, bet tas jau laikam notiek, ja katrs paņem līdzi tādu pārtikas daudzumu, kas paredzēts 3 cilvēkiem… (klasika!)

Noslēgumā –

Nav jau noslēpums, ka mums visapkārt vai pavisam netālu ir tik daudz skaistu vietu un nav jābrauc pāri puspasaulei, lai ieraudzītu ko jaunu. Arī Latvijā, ceļojot ar auto, esmu atklājusi brīnišķīgas, skaistas, sakoptas un unikālas vietas, kurām mēs ikdienā pabraucam vai paejam garām. Varbūt vienkārši trūkst informācijas? Lai arī esam pavisam blakus, mūsu tuvās kaimiņvalstis  – Igaunija un Lietuva, ir mazliet citādākas, bet tikpat pārsteigumu pilnas un liks mums justies kā ārzemēs 🙂